Psihoterapijas virzieni

Psihoterapijas procesā var tikt pielietotas dažadas psihoterapijas metodes (psihoterapijas virzieni). Psihoterapijas metožu atšķirības ir aprakstītas zemāk.

 

Lielākoties visas portālā pieejamās psihoterapijas metodes ir efektīvas, taču to efektivitāte var atšķirties no klienta uz klientu, atkarībā no šobrīdējās situcijas un esošajām problēmām. Izvēloties psihoterapeitu ir vērts pievērst uzmanību psihoterapijas metodēm kuras šķiet personīgi nozīmīgas, vai arī kuru veids un jautājumi ar ko tās darbojas ir būtisks tieši šobrīd. Taču jāņem vērā ka liela daļa psihoterapeitu savā praksē izmanto dažādas metodes arī no psihoterapijas virzieniem kas nav aprakstīti profilā.

 

Dažādām psihoterapijas metodēm ir dažādi sagaidāmie terapijas ilgumi (piemēram tradicionāli psihoanalītiskajā terapijā ir nenoteikts un ilgs terapijas ilgums, bet kognitīvi beihevoriālajā terapijā tas ir fiksēts un parasti salīdzinoši neilgs laika posms) un arī pats psihoterapijas process un fokuss var atšķirties no metodes uz metodi.

 

Apraksti veidoti balstoties uz monogrāfijas “Konsultēšanas un psihoterapijas teorija un prakse” 2016 Kristīne Martinsone et al. un Wikipedia materiāliem.

Psihoterapijas virzienu skaidrojums

Eksistenciālā psihotterapija

Eksistenciālā psihoterapija ir balstīta uz  eksistenciālisma filosofijas tradīcijām. Tā fokusējas uz koncepcijām kas ir vispārcilvēciskas kā piemēram nāve, brīvība, atbildība, dzīves jēga. Šī pieeja tādas cilvēciskās pieredzes kā trauksme, atsvešinātba un depresija tiecas uztvert primāri nevis kā diagnozes, bet kā dabisku soli cilvēka attīstības un nobriešanas procesā.

Eksistenciālās psihoterapijas procesā lai palīdzētu cilvēka attīstībai un nobriešanai tiek veikta cilvēka pieredžu izvērtēšana uzsverot šī cilvēka brīvību un atbildību veidot augstāku labklājību un dziļākas nozīmes pašam savā dzīvē.

Geštaltterapija kā psihoterapijas metode uzsver personīgo atbildību un fokusējas uz cilvēka pieredzi pašreizējā momentā, psihoterapeita un klienta attiecībām, vides un sociālajiem kontekstiem cilvēka dzīvē un pašregulācijas pielāgošanos vispārējās dzīves situācijai. 

Ģimenes psihoterapijas centrā ir ģimene kā sistēma, viens veselums. Ģimenes terapijas procesā tiek strādāts ar pāriem vai ģimenēm, psihoterapeitam ieņemot neitrālu un simetrisku pret visām iesaistītajām pusēm pozīciju. Galvenais uzdevums ir veidot dialogu par tiem tematiem par kuriem ģimene paši nespēj pastāvīgi runāt. Psihoterapeits vada terapijas procesu vērojot ģimenes locekļu mijiedarbību un ģimenes reakcijas. Psihoterapeits saglabā savu distanci no šīs ģimenes sistēmas.

Grupu psihoterapija ir psihoterapijas veids kurā viens vai vairāki psihoterapeiti darbojas ar mazu klientu skaitu kopā kā grupu. Šāda veida terapijas var noikt kā mākslu terapijas, kognitīvi biheivoriālās terapijas, iterpersonālās terapijas vai arī psihodinamiskās terapijas metožu pielietošana grupā. Grupas procesi tiek specifiski izmantoti lai atklātu, pētītu un attīstītu starppesonu attiecības grupā.
Plašākā nozīmē šis termins tiek lietots lai apzīmētu jebkuru palīdzošo procesu kas tie4k veikts grupā, to skaitā atbalsta grupas, prasmju treniņu grupas, un psiholoģiskās izglītošanas grupas.

Citas specializētās grupas terapijas formas iekļauj arī neverbālās izpaušanās terapijas kā piemēram mākslu terapija, deju un kustību terapija un mūzikas terapija.

Junga psihoanalītiskā psihoterapijas mērķis ir cilvēka individuācija, kļūšana par to kas viņš ir. Terapijas gaitā cilvēks iepazīst savus kompleksus, atbrīvo tajos ieslēgto enerģiju tādejādi spēcinot savu Ego.

Tiek izmantoti tādi koncepti kā ēna, anima/ animus, arhetipi.

Kognitīvi biheivoriālā terapija (KBT) strādā ar dažādu mentālo traucējumu (piemēram trauksme un depresija) simptomu samazināšanu. KBT fokusējas uz domāšanas kļūdu un ar tām saistītās rīcības mainīšanu un tiecas uzlabot emocionālo regulāciju un attīstīt personīgas galā tikšanas stratēģijas kas palīdz risināt šobrīdējās problēmas.

KBT ir balstīta uz uzskatu ka domāšanas kļūdas un neadaptīva uzvedība spēlē lomu dažādu psiholoģisko traucējumu attīstībā, un ka šo traucējumu simptomus un ar to saistīto stresu var novērst apgūstot jaunas informācijas apstrādāšanas prasmes un galā tikšanas mehānismus.

Krīzes intervence nav psihoterapija, bet gan īsa strukturēta laikā un tās mērķis ir atjaunot līdzsvaru kādā cilvēks ir funkcionējis pirms krīzes.

Krīze ir notikums vai situācija kas tiek uztverta kā nepārvaramas grūtības, kuras pārsniedz ierastos resursus un stresa pārvarēšanas mehānismus. 

Mākslu psihoterapija savā ikdienas darbā izmanto dažādas radošās izpausmes lai pētītu un risinātu dažādas dzīves situācijas. Šīs radošās izpausmes var būt dažāda veida vizuālās vai performances mākslas veidi, kā piemēram vizuālā mākslas, mūzikas vai deju un kustības terapija. Mākslu terapijas nodrošina drošu vidi cilvēkam ļaut izpaust sevi caur mākaslas procesu un sniegt vairāk kontroles pār situācijām savā dzīvē. Mākslu terapijas var tikt izmantotas lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot domāšanas, sajūtu un motorikas darbību, pašapziņu, pašapzināšanos un emocionālo noturību. Tāpat tā var palīdzēt risināt konfliktus un samazināt stresu.

Psihoanalītiskajā psihoterapijā mērķis ir uzlabot mentālo veselību pārvirzot dažādas pieredzes no neapzinātām uz apzinātām. Liels uzsvars tiek likts uz agrīno bērnību, cilvēka attīstības nozīmē. Terapijas laikā tiek strādāts ar dažādām metodēm lai pētītu un saprastu kādas tēmas un jomas cilvēka dzīvē ir neapzinātas un tiek strādāts pie to izvešanas apzņā. Sapņu analīze, brīvās asociācijas un fantāzijas tiek izmantotas lai spriestu par neapzinātiem procesiem cilvēka dzīvē.

Psihodinamiskā psihoterapijas mērķis ir atklāt cilvēka zemapziņas procesus lai atvieglotu konfliktu starp apzinātiem un neapzinātiem procesiem cilvēka dzīvē, tādejādi uzlabojot cilvēka labsajūtu. Psihodinamiskā psihoterapija parasti ir īsāka kā psihoanalītiskā psihoterapija. Vairāk kā citās metodēs liels uzsvars tiek likts uz attiecību veidošanu starp cilvēku un psihoterapeitu, lai nodrošinātu dziļas un uzticības pilnas attiecības. 

Psihodrāmas laikā cilvēks izmanto dramatizāciju, lomu spēles un dramatisku pašizpauzmi lai pētītu un apzinātu savas dzīves norises. Psihodrāmā tiek izmantoti teātra elementi ar skatuvi vai skatuves zonu, izmantojot rekvizītus. Psihodrāmas laikā tiek atveidotas dzīves, pagātnes situācijas vai iekšējās norises, tās iztēlojot terapijas laikā. Dalībniekiem tiek dota iespēja izvērtēt savu rīcību, reflektēt par to kā pagātnes notikumu izspēlēšana liek tiem justies un iegūt dziļāku izpratni par situācijām savā dzīvē.

Psihodrāma var norisināties individuāli vai grupā.

Psihoorganiskā analīze uzlūko cilvēka ķermenisko un mentālo funcionēšanu kā vienu nedalāmu veselumu. Tā vērš uzmanību uz šo abu aspektu nemitīgu mijiedarbību un attiecībām starp indivīdu un sabiedrību. 

Psihoorganiskās analīzes mērķis it tiekties uz to lai cilvēks patstāvīgi spētu realizēt dzīvē savus mērķus, uzturēt dzīvesspēku, piedzīvot prieku un gandarījumu. Mentālās veselības pazīmes ir līdzsvars starp konceptuālo, fizisko un nervu sistēmas līmeni.